Vērtības: vārda skaidrojums meklējams tikai vārdnīcā vai pamanāms arī realitātē?!

Ikdiena.. mums katram tā ir savādāka.
Citam tā sākas ar bezgalīgu staipīšanos pa gultu līdz pusdienas laikam, bet tāpat seko teikumi: " Ah, kā man gribās gulēt".
Citam tā sākās jau pie pirmajiem saules stariem ar steidzīgi iemalkotu kafijas malku, kas parasti izmet maģiskā metamkauliņa 2 variantu variāciju: vai nu ātrumā tiks apdedzināta mēle ar karsto dziru vai iepriekšējā vakarā gludinātā, vienīgā baltā darba blūze sāks rotāties ar rīta kafijas traipiem.
Cits piecelsies un uzreiz pievērsīsies vakardienas iesāktajam akūtajam darba jautājumam, problēmai.

Cik atšķirīga ir mūsu ikdiena, tik atšķirīgs ir skatījums uz mūsu acīs un sirdī esošajām vērtībām, kas mūs veido atšķirīgākus no citiem.

Kas gan ir šī vērtība?!  Vērtība: Pozitīvo īpašību kopums (piemēram, cilvēkam, parādībai, priekšmetam), kas ir saistīts ar, parasti garīgo, kultūru, morāli u. tml. Pie vērtību skaidrojuma parādās atslēgas vārdi: garīgums, kultūra, morāle. Manā skatījumā un izpratnē vērtība ir priekšmets, notikums, cilvēks utt. ,kas ir manā skatījumā un manā dzīvē sasniedzis augstāko novērtējuma pakāpi. Bet kā jau tiku minējusi : reizēm mums ar vērtībām ir tāpat kā ar hobijiem- ikkatram no mums vērtību slieksnis ir atšķirīgs. Citam vērtība būs beidzot iegādāta sen kārotā dārgā mašīna, bet citam vērtība būs ik rītu samīļot sev tuvos līdzās. 

Agrāk, kad vēl baudīju vēsā mierā cukurgailīšu bērnības priekus, par vērtību daudzi uzskatīja deficītlietas vai arī tās "maģiskās" importa lietas. Ikvienam, manuprāt, bērnība asociējas ar daudzajiem teikumiem un lūgumiem vecākiem: "Mammu es arī vēlos to un to". Materiālā pasaule mums bija vērtību skalas augšgalā. Un nekas nav mainījies. Nostalģiskie teikumi : "Mammu es vēlos, es gribu" ir šodienas bērnu vērtību skalas augšgalā.  Daudzas lietas bija kā neaizsniedzams ābeļzars ar koši sārtiem āboliem: roka bērnībā tiecās , tiecās un tiecās, bet laikam ejot vēlme samazinājās, jo vērtības mainījās .
Laikam ejot arī es un mans skatījums uz tā saucamajām vērtībām mainījās. Garīgas, nesataustāmas lietas (vai tā maz tās nosaukt var) tika celtas uz augstākā pjedestāla.

• Ik rīta buča  (es zinu, ka tā mani, sasodīto miegamici, piecels, bet es to gaidu kaut 4,5 vai 6 no rīta, bet ik rītu gaidu, jo zinu, ka sagaidīšu)
• Spēja piezvanīt mammai  un pateikt: "Mammu es Tevi mīlu". Un pateikt to ne tikai Māmiņdienā, bet ik mirkli.
• Spēja aizbraukt uz tuvējo Juglas patversmi un vairāk nekā stundu iepriecināt un samīļot tos, kuri mums ir līdzās un kuri būs pa lielam vienīgie , kad tiešām vajadzēs lekt iekšā dīķī, lekt degošā mājā un būt kopā līdz pēdējam elpas vilcienam. Četrkājainie draugi, kurus mēs mazliet esam piemirsuši. 
• Spēja elpot, domāt, cienīt, mīlēt, staigāt, skriet un palīdzēt tiem, kuriem no iepriekšminētajām iespējām ir mazliet mazāk paveicies izbaudīt.

Mazas sajūtu vērtības, kas rada pašu galveno vērtību: būt pašam sev.

Raksts un pārdomas radās pēc kādas sarakstes: sen nesatikti cilvēki, sen neapmainīti viedokļi. Cilvēkam dzīve bijusi ērkšķaina, bet spēja no tās nekaunēties, spēja nekaunēties no tā , ka rieciens nav pieticis reizēm tik cik vēlās, spēja pacelties pāri visiem un pasmaidīt tad, kad vairs nevienu tuvinieku līdzās vairs nav.. Saruna ar šo cilvēku lika ataust atmiņā savas vēlmes noklusēt to kā bijis, to kā esmu dzīvojusi, to kā reizēm gājis traki. Un apzināties, ka slēpjot šo visu , slēpu pati sevi. Jo ikviena situācija, kas ar mums notiek veido mūs pašus un ,noklusējot un kaunējoties par to kā esam dzīvojuši vai to kādi esam , pazaudē daļu  no mums pašiem. Mēs pazaudējam tā paši savu vērtību: vērtību būt tādam kāds esi, nekaunēties no kurienes nāc, nekaunēties no tiem , kuri  ir tev līdzās un lepoties par to kāds esi (tikai nepārspīlējot). Parunājot ar šo cilvēku , sapratu, ka mans kāpiens šajā vērtību kalnā ir tikai labākajā gadījumā pusē un es ceru, ka reiz varēšu no sirds atklāt, kas īsti esmu, no kurienes nāku utt. Bagātība un vērtība, kas man vēl sasniedzama, bet tavs stāsts ir kā dzinulis un piemērs, ka sasniegt to var. 

Kā jau minēju aprakstā: filozofēt par kaut ko un beigās nenonākt nepiekā, bet varbūt kādam pie kautkā svarīga. Tāds reizēm ir mans niķis, mana vēlme izpausties un reizēm arī vēlme aizdomāties pašai par sevi, par cilvēkiem mums riņķī un par pasauli kopumā.