Nesen mājās atradu vecu veco savu dzejoļu burtnīcu. Ah, domāju, ka sen jau tā izčabējusi, bet tomēr tā svētīgi bija atradusies starp tām laika mīļākajām grāmatām. Tik nostalģiska sajūta iekšā radās. Uzausa atmiņas, bet pārsvarā skumīgās. Kā jau daudziem, lai kaut kas taptu ir kaut kas jāzaudē. Arī manas rindas radās brīdī, kad iekšēji likās , ka viss ir sabrucis... Brīdī, kad likās, ka nekam nav jēga.. Bet šobrīd, lasot " Marionetes " rindas, saku droši: " BIJA JĒGA!" Sniedzu jums daļu no sevis, jo ik rindā zem " puķēm" un zem tekstiem ir maza vai pat liela sāpe, meklējumi, cerības...
MARIONETE
Tik tumšos un netīros,
Vienmēr noziegumu pilnajos,
Peļķu netīrumu aptraipītajos,
Nelaimē kliedzošo siržu skartajos,
Asaru pārplūdušajos,
Klaiņojošu dvēseļu pilnajos,
Pazudušu cerību un izlietu asiņu notašķītajos,
Ļaunuma pārbagātajos,
Ak, šajos nolādētajos nakts palagos.
Pilsēta trīc un, patrepē paslēpusies, gaida,
Gaida gaismas ielīstošo palīdzību,
Palīdzību, kas ar negaidīti spertajiem soļiem,
Ar varenības sajūsmu,
Ar siltuma un miera pārbagāto elpu,
Prom trieks šos nakts tumšos palagus.
Pilsēta vēljoprojām gaida,
Gaida savu atdzimšanu,
Savu sirdspukstu dzirdamo ritmu,
Savu brīvību.
Spalgs kliedziens pārsteidz pilsētu.
Sācies- viss beidzot ir sācies.
Pilsētu sasniegusi uzvaras alkstošā bulta.
Gaismas stara bulta.
Tā nesavtīgi triecas ik paksī,
Ik katrā patrepē,
Ik katrā nakts palagu pārklātajā sirdī.
Tumsības kliedzieni pazūd nebūtībā.
Tik nevaldāmi košs,
Smaidu pārbagāts,
Sirsnības, cilvēcības un brīvības pils starojums pāršalc pār pilsētu.
Nakts palagi sāk palēnām pazust.
Tik viena noklīdusi dvēsele mokās.
Viņa- marionete.
Tā tērpta nakts tumšajos un nežēlības pilnajos palagos.
Palagos, kas atklāj brūces-
Dziļas un stindzinoši baisas,
Neizlēmības un neizpratnes pilnas,
Sava Es meklējuma brūces,
Savas brīvības sapņu brūces.
Viņas miesa ir pārbāgāta,
Pārbagāta ar lentēs iekārtiem āķiem.
Āķiem, kas triekti marionetes tukšajā miesā,
Tukšajā dvēselē.
Un atkal kāda roka tiecas pēc sāpju skartās,
Uz zemes nomestās lentes,
Kuru raujot plēš,
Kas padziļina miesā esošās brūces.
Bet marionete tik cieš,
Cieš katru miesas plēsienu un rāvienu,
Cieš, jo dvēsele un pašas Es pazudis.
Pazudusi gan griba,
Gan spēks, kas liktu pretoties,
Ik mirkli, ik sekundi,
Kas mazāk ciest tai liktu.
Bet viņa nespēj.
Viņa pakļaujas apkārtējiem,
Ļauj tiem izlemt ikkatru viņas soli,
Ikvienu vēlmi,
Ikvienu viņas sapņu lidojumu.
Un marionete pakļaujas,
Jo domā- tā vieglāk,
Tā ērtāk,
Tā pareizāk.
Bet ikviens neizbēgamais, sāpju plosošais āķu rāviens,
Liek celties un meklēt.
Meklēt to pazudušo,
To spēku, kas glābtu no āķu sāpošajām skavām.
No pakļāvības ikviena vēlmēm.
Liek meklēt brīvību.
Brīvību,
Ak svēto brīvību- savējo.
Bet nespēks,
Gribas trūkums
Un kārdinošais pakļaušanās spēks
Marioneti velk savos tumšajos pinekļos,
Savās mūžīgajās skavās,
Kas turēs ieslodzījumā viņu ik mirkli,
Kas liks padoties ikviena cita vēlmēm,
Sapņiem,emocijām, aizmirstot par savējām.
Tā vienmēr paliks apkārtējiem nolemtā,
Vienmēr padevīgā,
Nakts tumšajos palagos tītā
Neizlēmības brūču skartā,
Viņa - marionete.
/ Eva /
Bet, ja jau burtnīciņa, tad jau ne tikai viena lapa tika aizpildīta.. Pacietība tiek vēlēta Jums un drīz arī citas lapas nāks gaismā arī šeit...
Hm
AtbildētDzēst